Izmaksas ir ekonomikas teorijas jēdziens

Visos produkcijā iesaistītajos veidos (pēc tamir objektos un līdzekļos), kā arī darbaspēkā tiek ieguldīts progresīvs rūpnieciskais kapitāls, kura kustības forma ir ražošanas izmaksas. Tas ir ekonomisko resursu izmaksas, ko uzņēmējs izšķiež savu produktu ražošanai.

Šī koncepcija ir balstīta uz ekonomikas teorijupar domu, ka resursi ir ierobežoti, un mums ir jāmeklē alternatīvi veidi, kā tos izmantot. Fakts, ka izvēle konkrēta metode, kas ražo preces, izraisa no priekšrocībām, ko var iegūt, izmantojot piemērotas metodes, līdzekļus, atbilstošu labākais no visu iespējamo zaudējumu.

Šajā sakarā izmaksas tiek sadalītas divās grupās: tās ir ārējas (skaidras) un iekšējas (slēptas).

Ārējās (tiešās izmaksas) ir tās, kas ietpar ekonomisko resursu apmaksu - izejvielu, iekārtu, transporta pakalpojumu, darba pakalpojumu pirkšana. Viņu piegādātāji nav uzņēmuma īpašnieki.

Iekšējās (netiešās) izmaksas ir tāsdoties uz pašu resursu izmantošanu, neapmaksātu. Tajos ietilpst tie ienākumi, ko uzņēmējs ir saņēmis, izmantojot vislabvēlīgāko alternatīvo pašu resursu izmantošanu. Iekšējās izmaksas - tas ir arī minimālais maksājums, kas nepieciešams, lai uzņēmējs turpinātu strādāt noteiktā uzņēmējdarbības jomā.

Atšķirība starp tiešajām un netiešajām izmaksām atspoguļo divas pieejas, lai izprastu uzņēmuma izmaksu raksturu.

1. Grāmatvedības pieeja. Tas paredz tiešo izmaksu pārskaitīšanu. Tie tiek maksāti uzreiz pēc rēķina saņemšanas vai rēķina saņemšanas. Grāmatvedības izmaksas tiek atspoguļotas uzņēmuma bilancē.

2. Ekonomiskā pieeja. Viņš pieskaita ražošanas izmaksām gan tiešām, gan netiešām izmaksām, kas saistītas ar iespēju izmantot izvēlētos resursus. No grāmatvedības uzskaites ekonomiskās izmaksas atšķiras ar personīgo resursu vērtības lielumu.

Zaudēto iespēju izmaksas (alternatīva) ir vērtība, kas salīdzinājumā ar riska pakāpi ir visaugstākā samaksa par izvēlēto ražošanas iespēju vai uzņēmuma uzvedību.

Tas nozīmē, ka ekonomiskās izmaksas ir izmaksas,kas jāveic uzņēmējam, lai piesaistītu resursus, kas paredzēti alternatīvai lietošanai. Tie atspoguļo resursu cenas pēc iespējas labākai izmantošanai.

Atkarībā no laika perioda, kurā ir iespējams mainīt saimnieciskos resursus, ko uzņēmums piešķir, lai ražotu noteiktas preces, tie nošķir:

- uzņēmuma izmaksas ilgtermiņā (ti, tādā laika periodā, kas ir pietiekams, lai mainītu visus piesaistītos resursus);

- uzņēmuma izmaksas īstermiņā (tas ir, laika intervālā, kura laikā vismaz viens resursu veids nemainās).

Pēdējās kategorijas izmaksas tiek tālāk iedalītas konstantajā, vispārējā, vidējā, mainīgajā un robežvērtībā.

Pastāvīgās (vai nosacīti pastāvīgās) izmaksas rodas neatkarīgi no ražošanas apjoma izmaiņām. Tā ir nomas maksa administratīvā personāla uzturēšanai.

Mainīgas izmaksas ir tieši saistītas ar ražošanas apjoma izmaiņām. Tas ir elektroenerģijas, izejmateriālu, darbinieku atalgojuma izmaksas.

Kopējās vai kopējās izmaksas ir uzņēmuma izmaksas, kas saistītas ar visu ražošanas faktoru iegūšanu un izmantošanu. Tās sastāv no fiksēto izmaksu un mainīgo lielumu summas.

Vidējās izmaksas tiek uzrādītas vidējās izmaksas par produkcijas vienību.

Robežas ir izmaksu pieaugums, kas nepieciešams, lai iegūtu papildu produkcijas vienību.

Dažos gadījumos var gadīties, ka uzņēmumiem rodas neatgriezeniskas izmaksas. Tos nevar papildināt un parādīt:

- par zaudētajām iespējām, kas saistītas ar kļūdainiem vadības lēmumiem;

- par izmaksām, kas vienreiz iztērētas un netiek papildinātas, pat ja uzņēmums pārtrauc pastāvēt (piemēram, reklāmas izmaksas).